"Lai vienmēr pietiktu drosmes uzdrīkstēties" - intervija ar Sanitu Burķīti

Rugāju novada vidusskolas absolvente SANITA BURĶĪTE savu ikdienu pavada Rīgā. Kopā ar kolēģiem (LNB) Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiek sagatavoti dažādi dokumenti, plānots centra darbs, analizēts krājuma izvietojums, vērtēta bibliotēkas krātuvju kapacitāte, kā arī notiek dažādu jautājumu, saistībā ar krājuma saglabāšanu, risināšana. Gan LNB Kompetenču attīstības centrā, gan LU (Latvijas Universitātē) Sanita ik pa laikam lasa lekcijas studentiem, un kā pati atzīst – tā zināmā mērā ir sevis izaicināšana. S. Burķīte ir radoša, labprāt bauda mākslu un arī pati nebaidās izzināt ko jaunu, piedzīvot nebijušo un tiekties pretī saviem mērķiem tā - pavisam drosmīgi. Drosmi viņa novēl arī savai pirmajai skolai: “Lai drošajos mūra pamatos rodas drosmīgas idejas un ir cilvēki, kas tās grib un var piepildīt!”


Ar kādām atmiņām Tev saistās Rugāju novada vidusskola?
Skolas laiks saistās ar dažādām nerātnībām, aktīvu darbošanos skolas avīzē, skolēnu pašpārvaldē. Tam pa vidu, protams, arī mācības, draugi un skolotāji (smaida).


Lielākā mācība skolā?

Viss ir pašas rokās.


Lielākā mācība dzīves skolā līdz šim?

Ja lietas darīsi ar aizrautību un kvalitatīvi, tam sekos ne tikai gandarījums, bet arī materiālais novērtējums.


Kas bija tas, ar ko Tu lepojies, kad biji skolniece Rugāju novada vidusskolā?

Domāju, ka lepojos ar to, kādā līmenī kopā ar klasesbiedriem izdevās organizēt Popielu un uzsākt veidot skolas avīzi.


Un ar ko lepojies redzot skolu tādu, kāda tā ir šodien?

Prieks, ka skola izskatās gaišāka no ārpuses un kļuvusi redzamāka, ir izveidota sporta infrastruktūra. Izmaiņas skolas ārējā izskatā un saturiskās pārmaiņas ir apliecinājums tās dzīvīgumam.


Sēžot skolas solā, jau zināji, kas būs tava profesija, kad aizvērsi vidusskolas durvis?

Nemaz, biju diezgan samulsusi un mana izvēle drīzāk krita par labu studiju programmai, kur bija tāds nosacītais vidusskolas turpinājums – Bibliotēkzinātne un informācija. Bija sapnis par studijām Kultūras akadēmijā, bet tur pati nobijos un neaizgāju. Sapni izdevās realizēt maģistratūrā.


Uz ko Tu balstījies, izdarot izvēli par labu savām studijām?

Brīdī, kad devos studēt, ļoti svarīgi bija tikt budžeta grupā, otrkārt, dažādība studiju programmā. Treškārt, mani interesēja dažādi kultūras procesi un ar kultūru saistītie jautājumi. Domāju, ka tam nebija tik liela nozīme, bet atceros, kā pavisam maziņa skatos kādu televīzijas pārraidi kopā ar vectēvu. Tur rāda sižetu par Latvijas Universitāti un es viņam saku, ka es arī tur mācīšos (smaida).

“Darot lietas ķeksīša pēc, mēs
visvairāk apzogam tieši paši sevi.”


Kāpēc tieši šāda profesija?

Neesmu pārliecināta, ka dodoties studēt biju pārliecināta, ka arī strādāšu bibliotēkā, bet jau studiju gados radās iespēja un to izmantoju – sāku strādāt LU Bibliotēkā. Kādu laiku strādāju ar bibliotēkām nesaistītu darbu, bet salīdzinoši nesen atkal atgriezos šajā nozarē. Tas, kas mani šeit saista, ir plašās iespējas gan iesaistīties dažādās aktivitātēs, projektos, pašai piedāvāt un realizēt idejas, gan iespēja būt klāt dažādās kultūras norisēs. Ja tam klāt vēl pieliek lekciju lasīšanu, kur ir iespēja komunicēt gan ar nozares kolēģiem, gan topošajiem studentiem, varu apgalvot, ka katra diena ir interesanta un ir iespēja augt un attīstīties pašai. Lekciju lasīšana ir arī sevis izaicināšana.


Kā Tu atceries savus studiju gadus?

Tie bija superforši gadi un šķita, ka diennaktī ir vairāk nekā 24 stundas, jo paspēju gan studēt, gan pusslodzē strādāt, gan izbaudīt studiju gadu izklaides.


Kāda bija Tava pirmā darba pieredze?

Pirmā nopelnītā nauda bija lasot mellenes, un vēl mazliet vēlāk veidojot floristikas darbus, tobrīd Rugāju pagasta organizētajos kultūras pasākumos, Dainas Medinieces un Daigas Morozas vadībā. Uzsākot studijas, strādāt bibliotēkā sāku jau pirmajā kursā. Darbs bija saistīts ar grāmatu iepirkumu, dāvinājumu apstrādi. Grafiku varēja plānot salīdzinoši brīvi, kolēģi bija jauki. Noteikti varu teikt, ka visas šīs pieredzes bija pozitīvas, mellenes gan tagad lasu reti un tik vēdera tiesu.


Ar ko, Tavuprāt, atšķiras studiju virzienu izvēles šodien ar, piemēram, izvēles izdarīšanu pirms 10 gadiem?

Nevaru būt pilnīgi pārliecināta, bet domāju un ceru, ka tagad ir vairāk informācijas par iespējām. Ir tik daudz profesiju un nodarbošanās iespēju, ko neieraugām aiz studiju programmu topiem. Atceroties laiku, kad bija jāizdara izvēle, man nebija ne jausmas, ko es gribētu darīt. Pieļauju, ka arī tagad ir jaunieši, kam ir līdzīgas sajūtas. Tas, ko var droši teikt, ka mūsu studiju izvēlei pretī nav obligāti jāliek vienādības zīme ar “profesija uz mūžu”. Noteikti ir jāizmanto ēnu dienas, kad var iepazīt profesiju, kas liekas saistoša, gan izvēlēties kādu mazzināmu nodarbošanos un iespējams pašam sevi pārsteigt.


Izaicinājumi, kurus Tu labprāt un nešauboties pieņemtu tuvākā vai tālākā nākotnē?

Tie varētu būt gan jauni pētnieciskie projekti, gan jauni karjeras pagriezieni. Noteikti interesanti būtu kādu laiku padzīvot un kaut ko darīt ārpus Latvijas.


Esi kādreiz domājusi par to, kur Tu gribētu būt, ja pašreiz nebūtu tur, kur esi?

Es drīzāk savā galvā mēdzu izspēlēt dažādus nākotnes scenārijus, ne gluži alternatīvas tagadnei. Bet attīstot šo domu, tagad - būtu interesanti būt dullam pasaules apceļotājam, iepazīt kultūras un cilvēkus bez konkrētas piesaistes.


Ja Tev būtu kaut kas jāmaina sevī, kas tas būtu?

Es gribētu, lai man ir ķēriens uz valodām. Lielāka disciplinētība palīdzētu mērķu sasniegšanā.


Kam, Tavuprāt, ir jāpiemīt mūsdienu jauniešiem, lai pietiktu drosmes un apņēmības no lielpilsētas atgriezties atpakaļ dzimtajā vietā?

Vēlēšanās, atvērtība un radošums. Ticu, ja cilvēks ko patiesi vēlās, viņš spēs atrast risinājumu. Tāpat domāju, ka ļoti palīdz arī ģimene un sabiedrība kopumā, ja atbalsta un tic jaunietim.


Kas Tevi spēj aizraut?

Sarunas un diskusijas ar cilvēkiem, jaunu ideju radīšana, jaunu lietu apgūšana un izzināšana un forši krimiķi (smaida).


Kādas ir tavas brīvā laika aktivitātes un hobiji ārpus darba laika?

Patīk apmeklēt teātri, koncertus, skatīties filmas un seriālus. Principā izzināt jaunas lietas. Lieliski atslēgt prātu palīdz zīmēšana. Prieks arī satikt draugus un ģimeni – svinēt svētkus un ikdienu vai darīt kaut ko kopā.
Ja raugāmies tālākā nākotnē – kas būtu tās pārmaiņas Tev apkārt, kuras tu labprāt gribētu redzētu?
Plašākā līmenī es noteikti priecātos par lielāku izaugsmi Latvijā. Ir arī pārmaiņas manā dzīvē, ko es vēlos ar laiku realizēt, bet tām vēl nepieciešamas laiks nobriest.
Ja Tev būtu jādod padoms “jaunākai sevis versijai”, kāds tas būtu?
Varētu jau dot, bet es neticu, ka tas tiktu sadzirdēts (smejas), bet, ja tomēr, tad: “Būt drosmīgākai, darīt vēl lielākas dullības, izmantot vēl vairāk dažādas iespējas un nebaidīties par nākotni”.
Un kādu padomu Tu dotu tagadējiem topošajiem studentiem?
Neiespringt – šodien ir iespējams mainīt profesiju un nodarbošanos, bet, ja ko dari, tad tajā atrodi kaut ko, kas interesē un patīk. Darot lietas ķeksīša pēc, mēs visvairāk apzogam tieši paši sevi. Mēs nekad nezinām, kad noderēs kādas iegūtās zināšanas vai prasmes. Kā vēsta sens teiciens – pieredzi jau nenodzersi.
Kā tu redzi Rugāju novadu, ja Tev tas jāapraksta trijos darbības vārdos?
Kustība, svinēšana, būšana.
Motivācija ikdienai, atziņa, kura pavada ik dienu?
Man nekad nav bijusi viena atziņa vai moto, tas drīzāk ir atkarīgs no apstākļiem, lasītā vai konkrētajā brīdī aktuālā. Šobrīd tas varētu būt - mēs paši varam izvēlēties savu noskaņojumu un attieksmi pret apkārt notiekošo.
Novēlējums Rugāju novada vidusskolai 115 gadu jubilejā!
Lai drošajos mūra pamatos rodas drosmīgas idejas un ir cilvēki, kas tās grib un var piepildīt!


Agrita Luža

Rugāju novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste

Foto: no personīgā arhīva

"Lai vienmēr pietiktu drosmes uzdrīkstēties" - intervija ar Sanitu Burķīti 0"Lai vienmēr pietiktu drosmes uzdrīkstēties" - intervija ar Sanitu Burķīti 1"Lai vienmēr pietiktu drosmes uzdrīkstēties" - intervija ar Sanitu Burķīti 2