Psalmu dziedāšana - Ziemeļlatgales nemateriālais kultūras mantojums, iekļauts "UNESCO" mantojumā

Nemateriālais kultūras mantojums ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots. Tas ietver sevī paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos — atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna, atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido viņās identitātes un pēctecības izjūtu, tādājādi veicinot cieņu pret kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību.

Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu paredz izveidot 2016.gada nogalē pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Tas ir jauns, līdz šim nebijis regulējums, ar kura palīdzību tiek veidota nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas mērķtiecīgam atbalstam nepieciešamā vide un apstākļi. Nemateriālā kultūras mantojuma likums izveido un nostiprina tiesisko bāzi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jomā, tādējādi pildot starptautiskās saistības, ko valsts uzņēmusies, kļūdama par UNESCO konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas dalībvalsti. Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā jau iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā un tās simbolisms, kā arī Suitu kultūrtelpa. Pēc jaunā likuma pieņemšanas, bijušā Balvu rajona teritorijas Viļakas, Balvu, Rugāju un Baltinavas pašvaldībām apvienojoties kopā, Rutas Cibules un Andas Beitānes vadībā tika izstrādāts projekts un veikts pieteikums UNESCO Latvijas Nacionālajai komisijai par mūsu Ziemeļlatgales psalmu dziedājumu iekļaušanu UNESCO mantojumā. Mums par lielu prieku jāteic, ka komisija izvērtēja un atzina šo mantojumu kā īpašu, un 2017. gada nogalē iekļāva Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā mūsu tautas vērtību - “Psalmu dziedāšanu Ziemeļlatgalē”. “Psaļmu (saļmu) dzīduošona” – lūgšanas par nomirušajiem, kas jau vismaz pusotru gadsimtu Ziemeļlatgalē dzīvo mutiskā tradīcijā. Tās ir aptuveni pusotru līdz divu stundu garas dziedātas lūgšanas, ko izpilda galvenokārt mājās. Dziedāts tiek no baznīcas lūgšanu grāmatām, kurās, kā zināms, ir publicēts tikai teksts. Melodijas un dziedāšanas veids tiek pārmantots no paaudzes paaudzē mutiskā ceļā, un līdz ar to, protams, tiek dziedāts “no galvas”. Pieredzējušākās dziedātājas nereti no galvas izpilda arī tekstu, neraugoties uz tā lielo apjomu, taču dziesmu grāmatas vienalga tiek turētas priekšā, jo to prasa tradīcija. Atsaucoties Rutas Cibules ierosmei, arī es 2017.gada maija mēnesī centos apzināt mūsu novada esošos un bijušos psalmu dziedājumu vadītājus. Pabiju pie katra, no man apzinātajiem cilvēkiem. Veicu izzinošās sarunas, fotografēju, pierakstīju un dokumentēju viņu stāstījumus. Ikdienā reizēm varbūt šķiet, ka mums šādu cilvēku nav palicis daudz, kuri manto, zina, dara un nodod šīs prasmes nākamajām paaudzēm, tomēr varu teikt, ka vēl varam būt lepni - mums ir šādi cilvēki! Un varam būt lepni, ka arī mūsu sievas ir daļa no apstiprinātā mantojuma. Tieši tāpēc vēlos par viņām uzrakstīt, lai mēs zinām, kāda bagātība mums pieder. Tālāk savu rakstu veidošu par katru, no manis apmeklētajām, psalmu dziedājumu vadītājām, kuras tagad ir iekļautas kā UNESCO mantojuma sastāvdaļa. Izzinošajā ekspedīcijā pie mūsu “zelta fonda” devos 2017.gada maija mēnesī, kas katoļticīgajā pasaulē ir Jaunavas Marijas mēnesis, pašā ābeļziedu un ceriņu laikā. Ne velti šīs dzīves gudrās un bagātās sievas man pašai gribas salīdzināt ar baltajām un bagātīgi ziedošajām ābelēm. Gribu teikt, paldies Dievam, ka man bija tāda iespēja būt kopā ar visiem šiem dzīves gudrajiem, bagātajiem un gaišajiem cilvēkiem! Tas bija ļoti bagāts un patīkams laiks, ko es izbaudīju, esot kopā ar viņiem.

Ar Rugāju novada nemateriāla kultūras mantojuma tradīciju kopējiem un saglabātājiem - psalmu dziedāšanas vadītājiem tikās, fotografēja, uzņēma video un audio materiālus, pierakstīja intervijas kultūras nodaļas vadītāja GUNTA GRIGĀNE.

ANTOŅINA GRĀVERE (87 gadi) atceras, ka psalmu iemācījusies dziedāt no mammas Anetes Kaļvas. Rudeņos psalmus dziedājuši katrā ģimenē. Tad tās sauca par “pātaru talkām”. Kad Antoņina paaugās, viņu ņēma līdzi visur, kur ticis dziedāts. Antoņina atceras, ka mamma un vecmamma Tekla Briede, un Antas tante, vērpdamas, dziedājušas psalmus un likušas viņai ņemt lūgšanu grāmatu un dziedāt līdzi un viņām priekšā. Gadu gaitā visur devusies līdzi un tā iemācījusies, kas un kā jādzied. Psalmus agrāk bieži dziedājuši, it sevišķi sestdienas vakaros. Vēlākos gados, kad devusies prom no Rugājiem, šajā jomā bijis pārtraukums. Vecumdienās, atgriežoties atpakaļ Rugājos, atsākusi dziedāšanu un sākusi vadīt psalmus. Atceras, ka dziedājušas kopā ar Ritu Briedi un Tērēziju Mik-Grineviču. Bērēs nācies vadīt psalmus, jo nebijis, kas to dara. Tā arī aizsākās viņas, kā psalmu vadītājas gaitas. Antoņina Grāvere atzīst, ka psalmus ir jādzied, pēc to nodziedāšanas ir gandarījuma sajūta, un tas ir vajadzīgs mirušo dvēselītēm. Rudeņos, oktobra un novembra mēnesī, būtu jādzied psalmus par savas saimes mirušajiem. Viņa atzīst, ka līdz bērēm būtu jānodzied psalmus trīs reizes, bet, ja neiznāk laika vai nav iespējas, tad vismaz reizi. Antoņinai ir pārliecība, ka tās ir labas un paliekošas vērtības, kuras mēs nedrīkstam pazaudēt.

EMĪLIJA BONDARE (80 gadi) tautā ir ļoti pazīstama kā psalmu vadītāja un dziedātāja.Viņai šī amata prasme mantota no vecmammas Annas Malnačas, kura bija psalmu sācēja tāpat, kā tagad viņa. No mazām dienām ņemta līdz un Marija Deksne sapratusi, ka viņai šī lieta padodas un likusi viņai sākt pašai un vadīt Emīlija atceras, ka psalmus rudeņos dziedāja katrā mājā, ja kāds nomiris, tad psalmus dziedātas līdz bērēm trīs reizes. Psalmus dziedot mūsu mirušajiem par labu, jo tie vairāk dziedāti, jo vairāk labuma esot mirušajiem. Jautāta, vai šo savu amata prasmi vēlētos kādam iemācīt un nodot tālāk, meitai vai mazmeitām vai kādam citam. Viņa saka, ka diezin vai no viņas tuvākajiem kāds to pārmantos. Viņa ir gribējusi šo prasmi iemācīt un nodot tālāk Nellijai Burķītei. Padomju laiks deva lielu pārrāvumu ticības un garīgajās lietās, sabojāja priekšstatu par ticības nozīmi mūsu dzīvē, jo tad bērni nedrīkstēja apmeklēt baznīcu, viņus par to sodīja. Viņa atceras, ka pašu kādreiz no baznīcas aiz rokas veda ārā un tad skolā citu priekšā apkaunojoši rāja. Emīlija pārzina abus psalmu veidus gan vecos, gan Ekzekvijas un zina kā tos vadīt un dziedāt. Jautāta, kā notiek psalmu dziedāšanas vietas sagatavošana, Emīlija stāsta, ka pie balti apklāta galda un tad uz galda obligāti jābūt divām svētītajām svecēm un svētītam krustiņam. Ja ir liela kopīga psalmu dziedāšana, tad katrs ņem sev līdz svecīti un aizdedz, un katrs tās dzied par savas dzimtas mirušajiem. Emīlijai Bondarei neskatoties uz to, ka nav no viņas kas pārmanto šo prasmi, ļoti cer, ka šī tautas tradīcija nezudīs un tiks nodota nākamajām paaudzēm. Sarunu noslēdzas ar Emīlijas dziedāto dziesmu „Jaunova svāto”.

AIJA IKSTENA (48 gadi) “Marij, vissvētā, no tavām rokām plūst žēlastības, uzklausi lūgsnu, māci mūs lūgt un strādāt vien Dievam, Ave Marija, Ave Marija, Ave. Liecinot māci, Kristus vēl dzīvs ir, lai visiem ļaudīm kalpojam priekā, māci mūs lūgt un strādāt vien Dievam Ave Marija, Ave Marija, Ave”, šie dziesmas vārdi ir kā Aijas vadmotīvs savā kalpojumā ar garīgajiem dziedājumiem Dieva godam un cilvēkiem.

Aija Ikstena ir mūsu novada garīgo dziesmu vokālā ansambļa „Sonāte” vadītāja, viena no jaunākajām psalmu vadītājām novadā. Viņas psalmu dziedāšanas gaitas aizsākās 90-tajos gados, kad psalmu vadītāja, bērzpiliete Nora Namsone aicināja viņu kopā dziedāt. Viņa bijusi tā, kura ievirzījusi viņu gan ērģelnieka, gan psalmu dziedātāja prasmē. Kopā ar Noru apguvusi psalmu melodijas. Viņa ir iemācījusies dziedāt un pati vadīt psalmus. Tagad viņa pati regulāri vadot psalmus, tos iemācījusi dziedāt ansambļa sievām, kuras to labprāt uzņēmušas un mācījušās. Sievām mācīšanās periodā gājis esot visādi, ne jau uzreiz tā dziedāšana tā padevusies. Aija ar sievām psalmus dziedot pēc jaunā stila, viņa arī uzsver to, ka vecajās psalmos esot daudz tādu nesaprotamu vārdu, bet jaunās esot jau pielāgotas mūsdienām. Psalmus regulāri dziedot Skujetnieku ciemā novembra mēnesī, vēl pieaicinot klāt ciema sievas, un pirms mirušā bērēm būtu vēlams nodziedāt trīs reizes. Dziedot arī 40-tajā dienā pēc cilvēka aiziešanas mūžībā. Aija atminas, ka tika dzirdējusi, ka psalmus dziedājuši arī pirms kapusvētkiem, bet tagad gan tas nenotiekot, vien kādu reizi sievas nodziedot Vesperes. Viņa ir pārliecināta, ka lūgšanas un psalmu dziedājumi ir ļoti vajadzīgi aizgājējiem. Viņas ģimenē meita Ineta un dēli vēl šobrīd īpaši neesot iesaistījušies psalmu dziedāšanā, bet baznīcā kopā ar ansambli bieži dziedot un spēlējot garīgās dziesmas. Aija kā galveno iemeslu tautas attālināšanos no ticības lietām min Padomju gadus, kad izauga divas paaudzes, kurām bija liegts atklāti pievērsties ticības lietām. Aija ļoti cer, ka psalmu dziedājumi neizzudīs no mūsu tautas vidus un turpināsies…

ZANE PUĻČA (52 gadi) atceras, ka psalmus dziedājusi no mazām dienām, jau no 5 gadu vecuma, sēdēdama līdzi visām citām sievām. Paticis, ka varējusi doties mammai līdzi uz baznīcu un klausīties ērģeļu skaņās un skaistajos baznīcas dziedājumos. Viņu ģimenē un ciemā tos vadījusi mamma Tekla Pičukāne, no kuras arī mantojusi šo prasmi. Parasti psalmus dziedājuši katru rudeni par dzimtas mirušajiem. Zane nāk no Tilžas puses un tur psalmus, kuru dziedāšanu parasti organizējusi viņas mamma, dziedājuši Ūdrenes kapos kapličā arī pirms kapusvētkiem. Viņa atzīst, ka mums dzīvajiem ir ļoti daudz jālūdzas par mirušo dvēselēm šķīstītavā. Zane saka, ka, nodziedot šis lūgšanas, ir gandarījums par kādu labi padarītu darbu mūsu mirušajiem, jo viņiem ir vajadzīgas mūsu lūgšanas. Savulaik, kad tika slēgta Upmalas sākumskola, Zane palika kā kultūras darba organizatore Tikaiņos un kādu laiku aizvietoja bibliotekāri, tad viņa bija tā, kura organizēja un aizsāka rudeņos Tikaiņu ciemā psalmu dziedāšanu, un pati uzņēmās to vadīšanu. Ja kādreiz kas piemirstas, jautājot, un tad atceroties, kā mamma to darījusi. Zane Puļča dzied un vada tautā sauktās “vecās psalmas”, protams, prot un dzied arī jaunās, kuras saucas Ekzekvijas. Sarunā Zane atzīst, ka, pašai nemanot, ir iesākta to vadīšana. Zanei Puļčai ir pārliecība, ka psalmu dziedāšanas tradīcija nezudīs, ka tā ir nezūdoša vērtība. Viņa domā, ka svētais Gars kādam no mums pieskarsies sirsniņai un norādīs, ka tas ir jādara. Mums dažādos dzīves mirkļos esot jālūdz Dievam padoms, un Viņš norādīs kā kas darāms.

MARIJA GRIESTIŅA (95 gadi) Diemžēl šobrīd mūsu vidū vairs nav šīs smaidīgās, mīlīgās sirmmāmiņas. Lai mūžīgo mieru Kungs dod viņai un Dieva valstībā labi klājas.

Viesojoties pie Marijas Griestiņas, sarunas izvērtās ļoti mīļas un patīkamas. Kopīgā sarunā iesaistījās arī meita Lidija, kura rūpējās par savu mammu Mariju. Viņas atzīst, ka cilvēkiem ir jātic un katram pašam jāuzdod sev jautājums, vai es ticu vai nē kam Augstākam? Marija kopā ar meitu Lidiju atzīst, ka psalmus būtu jādzied katru rudeni par saviem aizgājējiem. Marija Griestiņa pa saviem 95 dzīves gadiem nevar atcerēties, cik neskaitāmas reizes tikusi vadījusi un dziedājusi psalmus. Agrāk npsalmus rudeņos dziedājuši katrā ciemā, un tas būtu jādara un jāorganizē. Bet cik gan tagad vairs esot ciemos cilvēku? Marija Griestiņa vēl joprojām klausoties Latgales radio, dziedot un skaitot līdzi gan Rožukroni, gan Žēlsirdības kronīti, gan visus citus dziedājumus. Paaicināju Marijai uzsākt un nodziedāt kādu garīgo dziesmu. Par godu Jaunavai Marijai Viņas godināšanas mēnesī kopīgi visas trīs nodziedājām dziesmu ”Es Dievmāti svēto.”

IRĒNAI GRIGĀNEI (73 gadi) psalmu dziedāšanas un vadīšanas prasme mācīta no mazām bērnu dienām. Viņu sev līdz ņēmusi tante Marijanna Grigāne. Viņai ļoti patikušas šīs dziedāšanas. Psalmus dziedājušas rudeņos un gavēņu laikos. Tās dziedātas katrā ciemā, sievas gājušas no mājas mājās un dziedājušas. Viņa atceras ka bērnu dienās tos vadījusi tante no Nagļu ciema, ko saukuši par Plešuku māti, kas bijusi Irēnas tēva māsīca. Jau mazai meitenei Irēnai paticis dziedāt psalmus un citas garīgās dziesmas. Mājās katru svētdienu bija visiem jālūdzas pie galda un gavēnī jālasa lasījumi no grāmatas. Interese un patika radusies no bērnu dienām un saglabājusies līdz pat šai dienai. Jautāta, vai meitas turpinās viņas iesāktu psalmu dziedāšanas prasmi, viņai nav īpaši lielas pārliecības. Tomēr Irēnai ir prieks, ka meitas Imelda, Judīte un Elīna piedalās citos garīgajos dziedājumos. Irēna Grigāne priecājas, ka mazdēls nekautrējas un kopā ar vecmammu kapusvētkos piedalās lūgšanu dziedājumos. Irēna Grigāne atceras, ka padomju gados stipri tika aizliegts pievērsties baznīcas un ticības lietām. Arī viņa daudz tikusi skolā kaunināta par to, ka gājusi uz baznīcu. Tomēr ticības lietas spējusi saglabāt izejot cauri Padomju gadiem. Arī šajos gados tika dziedāti psalmi. Viņa arī atceras, ka kādreiz pirms kapusvētkiem arī kapos dziedājuši psalmus un tad bijis ļoti daudz puišu, kuri šo prasmi pratuši. Arī Irēnai Grigānei ir pārliecība, ka psalmus jādzied par mūsu mirušajiem jo tie attīrot viņu dvēseles. Tas esot mūsu katra kristieša svēts pienākums - dziedāt psalmus.

STEFĀNIJA MASA (97 gadi)

Ar man pārsteidzoši lielu prieku jāatzīst, Stefānija Masa ir viena no mūsu novada vecākajiem iedzīvotājiem un par to, ka viņa savos gados ir tik mundra un uzklausīšanas vērta, ir viņas dzīves gudrību bagāža. Jāteic, gan šobrīd kustību ierobežojuma dēļ Stefānija vairs nevada psalmus, bet dzīvā atmiņā ir tie garie gadi, kad to darījusi regulāri. Un ja tā labi padomā, tad droši varu teikt, ka viņas mūžā to noteikti ir darījusi tūkstošiem reižu. Tā ir ļoti liela Dieva dāvana un atziņas vērts ir tas, ka varam lūgties par mūsu aizgājējiem, tāda ir Stefānijas pārliecība visa mūža garumā. Psalmu dziedāšanā pirmo reizi piedalījusies 12 gadu vecumā, kad nomira viņai mamma. To lika viņai darīt tante Pīterniece Veronika, likusi arī lasīt lasījumus. Tā arī aizgājusi psalmu dziedāšana. Stefānija labu prātu dalās savās spilgtajās atmiņās par viņas dzīvi. Izdzīvotas bērnības smagās ganu gaitas, pārdzīvoti bargie kara gadi un izjusts Latvijas okupācijas laiks, bet visam cauri iznesusi savu ticību Dievam, ticību, ka Latvija būs brīva.Stefānija Masa savās atmiņās kavējās un atceras par Augustovas biedrību un to, ka uzcēluši biedrības māju un atklājuši. Atminās, kā sākusi savas gaitas uz Augustovas baznīcu, un ērģelnieks Krampāns lūdzis dziedāt baznīcas korī, gribējusi dziedāt soprānos, bet viņš licis dziedāt altus. Visu savu mūžu, cik spējusi ir gājusi un atbalstījusi Augustovas baznīcas draudzes dzīvi, svētkos atbildējusi un vadījusi procesiju. Labprāt pastāsta kā to darījusi un kā tas noticis kādreiz. Psalmus pati sākusi vadīt, kad vēl nebija precējusies. Ļoti palīdzējusi māsa Helēna Voite. Visur, kur pati gājusi dziedāt, māsa ir bijusi lielais palīgs. Visiem apkārt mirušajiem ir gājusi dziedāt psalmus. Bijis arī tā, ka mirušo veduši ar zirgu un visi gājuši blakus psalmus dziedādami. Psalmus vadījusi kā tautā saka “pa vecam”. Atmodas laikos bieži psalmus dziedājuši Eglaines pamatskolā, bijusi arī tādi skolotāji Matīsa un Konivāls, ar kuriem kopā sarunājuši, ka to darīs skolā. Viņa arī sākotnēji vadījusi, tad vēlākos gados braukusi to darīt Emīlija Bondare. Šobrīd atzīst, ka vairs veselības dēļ īsti to nevarētu izdarīt, bet visu zinot, kas un kā jādara un labprāt to kādam pamācītu…Daudzas garīgās dziesmas labi atceroties un zinot no galvas, bieži arī uzdziedot. Ar prieku Stefānija atceras, kā cilvēki maija mēnesi gājuši pie ciema krusta dziedāt dziesmas Jaunavas Marijas godam.

HELĒNA KRAUČA (90 gadi) Savas ekspedīcijas noslēgumā Helēnu Krauču sastopu pie Mastarīgas ciema ceļmalas krusta, kur viņa kopā ar Līviju Lūsi un Jāzepu Apšenieku dziedāja vakara dziesmas Jaunavas Marijas godam. Labprāt paklausos un ierakstu gan video, gan diktofonā, cik izjusti un ar kādu mīlestību sanākušie dzied maija dziedājumu dziesmas. Mani pārņem miers un patīkamas sajūtas. (Mēs atrodamies ceļmalā pie krusta un neesam pasargāti no garām braucamo mašīnu trokšņiem un putekļiem, bet tas mūs īpaši netraucē atrasties it kā citā pasaulē). Sarunas izvērtās ļoti jaukas un mīļas, jo katrs no klātesošajiem grib ko pastāstīt par maija dziedājumiem un Helēnas prasmēm vadīt un dziedāt psalmus. Helēna Krauča ir apbrīnas vērta, jo viņa šobrīd ir vājredzīga, bet garīgās dziesmas un psalmus viņa zina un vada kā saka no “galvas”. Psalmus dziedāt un vadīt iemācījusies no mazām dienām, kopā ar vecākajām sievām. Patīkami klausīties, ka Helēnas ģimenē auguši deviņi bērni un nekad nav sākuši maltīti pirms nenoskaitījuši lūgšanas un pateikušies Dievam par doto ēdienu. Viņa pasakās Dievam, ka viņas gados ir devis vēl tik stipru un labu veselību, spēku un nesūdzas par to, ka sliktāk redz. Ir enerģijas un optimisma pilna. Dalās pieredzē, kā to viņa dara. Sarunā atklājas, ka psalmus ir vadījusi tūkstošiem reižu dažādos ciemos Augstaros, Poliņos, Lieparos, Rozeniekos u.c. Ne vairs saskaitīt, ne atcerēties. Viņa ir ļoti priecīga, ka var cilvēkiem palīdzēt ar psalmu dziedāšanu, jo viens taču to nevarpaveikt. No Helēnas stāstītā uzzinu, ka agrākajos laikos, kad nomiris cilvēks psalmus esot dziedājuši septiņas reizes.Viņa priecājas, ka Līvija nāk dziedāt pie ciema krusta un Jāzeps dzied un arī vada psalmus, kuri ir labi jaunāki par viņu. (Tikai žēl, ka Jāzeps Apšenieks nepiekrita publiskošanai un iekļaušanai UNESCO mantojumam) Patiess prieks parādās viņas sejā, kad runā un stāsta par Līvijas meitu, kura savulaik, kad vēl dzīvoja pie mammas vienmēr nāca pie ceļmalas krusta, un kopā ar citiem piedalījās maija dziedājumos. Helēnas Kraučas optimisms un pārliecība vieš cerību, ka psalmu dziedāšanas tradīcija pie mums neizzudīs un pāries nākamajām paaudzēm.

BOGDĀNE MARTA (77 gadi)

Pie Bogdānes Martas uz Egļukalnu mani labprāt pavada Jāzeps Apšenieks no Lieparu ciema. Iepazīšanās ar Martu izvēršas humora pilna, reizēm nevar saprast, kad viņa runā nopietni, kad joko, kas mūsu sarunai piedod īpašu “rozīnīti”. Sarunas laikā mēs atrodamies lauku virtuvītē, un pa atvērtajām durvīm fonā visu laiku dzirdamas jaukās pavasara putnu balsis…Marta Bogdāne psalmus vadījusi ne vienu vien reizi apkārtējā apkaimē. Psalmus Marta mācījusies no Biksānu Martas un mammas Marijas Biksānes, kuras dzīvoja Lieknītes ciemā. Psalmi tiek dziedāti rudeņos Lieparu ciemā pie Jāzepa Apšenieka un arī kādu mirušo pavadot mūžībā. Marta atceras, ka kādreiz pirms kapusvētkiem kapos obligāti dziedāja psalmus un atceras, ka to ļoti tālu cauri mežam varēja dzirdēt kā kapos dziedāja psalmus. Viņa vada un dzied jaunos psalmus. Marta ir pārliecināta, ka psalmus jādzied un jālūdzas par mirušo dvēselēm. Labprāt iet un dzied, kur viņu aicina. Esot mācījusi dziedāt un vadīt psalmus Jāzepam Apšeniekam (iesmej, ja ko viņš neprot, tad “liekot” ar grāmatu pa galvu…). Sarunas laikā tiek pārrunāts arī Martas dzīves kāds notikums, kad dziedājusi Benislavas korī. Viņa atceras kā mežā pirms Dziesmu svētkiem esot dziedājusi un mācījusies viena pati dziedāt. Tad apkārtējie ļauži runājuši, kas tur tā skaisti dziedot…Mūsu saruna noslēdzas ar ļoti patīkamu klausīšanos, kā Marta kopā ar Jāzepu no “galvas” dzied garu, skaistu un reti dzirdētu dziesmu ”Uz Dīvmoti lydzīs, kod nalaime nok, pī Dabasu Motes ar cereibu noc…” Un man jāatzīst, Martai ir brīnišķīga un patīkama balss, kas ir klausīšanās vērta.

03.04.2018

Agrita