Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis Rugāju skvērā

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis Rugāju skvērā

1941. gada 14. jūnijs bija parasts vasaras rīts, tomēr tik atšķirīgs, jo vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāji rītu sagaidīja lopu vagonos pie valsts austrumu robežas. Bija sācies ilgs, smags un sāpīgs ceļš pretī nezināmajam, daudziem no viņiem – dzīves pēdējais ceļš. Bez tiesas, bez paskaidrojumiem, bez zināma iemesla – tikai tāpēc, ka cilvēkam piederēja māja, neliela saimniecība. Tikai tāpēc, ka viņi mīlēja savu Latviju, pietika, lai toreizējā padomju vara atzītu nevainīgus cilvēkus par pretpadomju elementiem, noziedzniekiem un izsūtītu viņus uz tālajiem austrumiem un ziemeļiem. Kopš to dienu notikumiem ir apritējuši jau 76 gadi, taču tautas atmiņas joprojām ir dzīvas. Tos notikumus piemin ne tikai Sibīrijas dzīvei cauri izgājušie, bet arī viņu bērni un mazbērni, un arī tie, kam no baisās deportācijas izdevās paglābties.

“Katram cilvēkam ir vēsture, arī mūsu iedzīvotājiem tā ir dažāda, un pagātne ir svarīga, jo bez tās nav nākotnes. Tāpēc vēsture dzīvo mūsu atmiņās tik ilgi, cik ilgi mēs par to runājam un atgādinām. Arī notikumi, kas saistīti ar deportācijām, nekad neizdzēsies no Latvijas vēstures, vēl jo vairāk tāpēc, ka lielai daļai iedzīvotāju vairs nebija iespējas atgriezties Latvijā un savās dzimtajās mājās,” ar klusuma brīdi pieminēt tos Rugāju novada iedzīvotājus, kuru likteņi tika salauzti 1941. gada 14. jūnijā, aicināja Rugāju novada domes priekšsēdētāja Sandra Kapteine.

“Mēs bijām bērni un ko mēs bijām izdarījuši Padomju valdībai, nezinām vēl tagad, tāpat kā mūsu vecāki. Arī vilciens, kurā mūs aizveda, neiziet no prāta ārā vēl tagad, jo tās bija mūsu mājas divas nedēļas – bez gaisa, bez nekā. Bet mēs izturējām, un ticu, ka laikam Dievs visu vadīja pēc sava prāta un stāvēja katram sargeņģelis klāt. Manā dzimšanas dienā mēs piestājām vienā stacijā, kur lika kāpt ārā no vagona. Nakts tumsā, skatījos debesīs, kā tur tie uzvarētāji sita raķetes gaisā, tas bija skaisti… Atceros, ka mēs ar alkām pēc dzimtenes Sibīrijā skatījāmies kā tur saulīte noriet, tas bija savādi. Bet tādas otras paradīzes kā mums Latvija nav – tādas paradīzes, kurā ir miers, nav nekur citur pasaulē. Galvenais, lai ir modrība, apdomība, jo mūsu novadā ir gudri cilvēki, galvenais ir noturēties un iztikt tā, lai dvēsele jūt, ka var izturēt,” teica Margarita Stradiņa.