"Nekas nav tikai balts vai tikai melns" - intervija ar LRAC "Rasas pērles" direktori Ilzi Andžu

Latgales Reģionālajam atbalsta centram „Rasas pērles” šī gada 13. jūnijā apritēja 10 gadi kopš tā atklāšanas brīža. „Rasas pērles” simbolizē to, ka jauns rīts un lecoša saule nožāvē pat Pašas Zemes asaras. Saka, ka arī cilvēks atdzimst, saņemot veldzi. Šo desmit gadu laikā centrā ir pabijuši bērni, viņus pavadošās personas un pieaugušie, kuri, saņemot speciālistu atbalstu, kaut nedaudz remdējuši sāpes par to, kas piedzīvots. Centra direktore ILZE ANDŽA ir mierīga, gaiša un saprotoša. Viscaur sarunai pārņem sajūta, ka viņa kopā ar centra darbinieku komandu patiešām tic labajam un gaišākai nākotnei, palīdzot klientiem, kuri cietuši no vardarbības.


SĀKUMS NEBIJA VIEGLS

2005. gada vasaras sākumā, pasniedzot stipendijas mācībās centīgām Balvu rajona daudzbērnu ģimeņu atvasēm, Latvijas Bērnu fonda (LBF) prezidents Andris Bērziņš man ieminējās par nodomu izveidot mūsu pusē centru no vardarbībā cietušiem Latgales reģiona bērniem. Ideja guva atbalstu pie toreizējās Balvu rajona padomes priekšsēdētājas Regīnas Kuļšas. Pirmās telpas, ko man Latvijas Bērnu fonds uzdeva apskatīt bija tagadējais no atkarībām sirgstošu cilvēku centrs Lazdukalna pagasta Benislavā. Tajā laikā bijusī kluba ēka bija pilnībā izdemolēta. Aizsūtīju bildes, bet, ieraugot to postažu, bija skaidrs, ka projekts būs ļoti dārgs. Nākošā ēka, ko Bērnu fondam piedāvāja izmantot, bija Upmalas sākumskola. Skola bija tikko slēgta, šķietami normālā stāvoklī, taču ēka neatbilda rehabilitācijas vajadzībām. Tā laika Rugāju pagasta priekšsēdētāja Rita Krēmere saprata, ka izdevību vietējiem iedzīvotājiem iegūt jaunas darba vietas nedrīkst laist garām. Apspriežoties ar deputātiem, nolēma piedāvāt Latvijas Bērnu fondam iznomāt zemi, uz kuras celt jaunu ēku. Mums ir saglabājusies fotogrāfi ja no tās 2006.gada 16.septembra dienas, kad, stāvot uz zemes, kur tagad ir “Rasas pērles”, R. Krēmere iedeva



LBF prezidentam A.Bērziņam rokās lāpstu, lai viņš izrok zemē vietu, kur cels jauno ēku. 2008. gadā par LBF savāktajiem ziedojumiem sākās celtniecība. Mūsu abas ēkas ir celtas tikai par ziedojumiem, nav iztērēta ne kapeika valsts naudas. Šogad 31. oktobrī būs tieši desmit gadi kopš vadu “Rasas pērles”. Centra atklāšanā piedalījos pārstāvot toreizējā Balvu rajona Izglītības pārvaldi, direktore tad bija Santa Everte. Viegli šeit sākumā nebija nevienam. Notika rūpīga darbinieku atlase, izsludināts konkurss, bija prasība pēc noteiktas izglītības, bet izglītība viena pati nedod izpratni par darba specifi ku, kāda šeit ir. Tādas darba pieredzes nebija nevienam. Pašu sākumu ļoti apgrūtināja tas, ka centram sabiedrībā nebija atpazīstamības, jo, ja valsts dod naudu, tad vajag, lai visa māja uzreiz ir apdzīvota. Tajā laikā nebija tik populāri, ka vardarbībā cietušus bērnus ved uz īpašiem centriem, Latgalē vispār par to nerunāja. Bija problēmas šo māju piepildīt. Taču pretī nāca toreizējā Baltinavas bāriņtiesas priekšsēdētāja Zinaida Keiša, kas uzticēja centram pirmos bērnus. Par atbalstu varu teikt, ka gāja kā pa kalniem – gan bija, gan trūka. Sākums tiešām nebija viegls, pirmie divi gadi it sevišķi. Paši braucām uz pašvaldībām, organizējām un piedalījāmies sanāksmēs, sūtījām pašvaldību sociālajiem dienestiem informāciju par pieejamo pakalpojumu, Latvijas Bērnu fonds arī deva informāciju pašvaldībām. Arī tagad, kad pagājuši jau 10 gadi, esam zināmi, joprojām katru gadu sūtām informāciju apkārtējiem novadiem Vidzemes un Zemgales pusē un visā Latgales reģionā, atgādinām par sevi un saviem pakalpojumiem.


PIEPILDĪT TO, KAS IECERĒTS

Mums ir bijušas lielas lietas, par kurām esam sapņojuši, un es priecājos, ka līdz šim esam sapņus īstenojuši, lai centrā būtu tik daudz iespēju. Sākumā ne visai nopietni, bet teicām, ka, ja mums būtu otra māja, tur būtu trenažieru zāle, jo mūsu klientiem viens no veidiem kā pārvarēt dusmas un agresiju ir fi ziskās aktivitātes, kokapstrādes darbnīca, kurā darboties puišiem, telpa, kurā bērni kopā ar pieaugušajiem gatavo ēdienu, uzklāj

“Tas, kādi pārbaudījumi cilvēkam ir jāpiedzīvo - mēs neviens pat neiedomājamies”.

galdu, kopīgi ietur maltīti un pēc tam novāc traukus. Un Latvijas Bērnu fonds mums cēla un 2013. gadā nodeva ekspluatācijā otru māju. Sapņojām par žogu mūsu augļu koku dārzam un, realizējot projektu, to uzstādījām. Bija sapnis par stāvlaukumu, kas atrodas žoga ārpusē, lai ir brīva vieta, kur bērniem skriet. Arī to realizējām. Es varu teikt paldies Rugāju novada domei,tās tagadējai priekšsēdētājai Sandrai Kapteinei un izpilddirektorei Dainai Tutiņai, ka viņi mūs atceras, mūsu lielā teritorija vienmēr ir skaisti nopļauta, ziemā ir akurāti notīrīts sniegs. Arī vietējie iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi, ziedo centra iemītnieku vajadzībām un par to ir prieks. Esam pateicīgi visiem atbalstītājiem kā Latvijā (īpaši Velku biedrībai), tā arī ārvalstīs. Pēdējos gados atbalstu sniedz Anglijā dzīvojošo latviešu kopienas organizācija “Givingfor Latvia”, izveidojusies laba projektu sadarbība arī ar organizāciju “Ziedot.lv”.


MĀCĪTIES, UZKLAUSĪT UN SAPRAST

Šo desmit gadu laikā centrā ir bijuši aptuveni 2800 bērni un 450 pieaugušie (kā pavadošās personas vai vardarbībā cietušās) dažādu finansējumu programmās. Mūsu darbinieki visu laiku mācās, arī mazināt varmācīgu uzvedību. Mūsu centrā varmākas nedzīvo, šeit atrodas cietušie. Mūsu speciālisti ir apmācīti vadīt grupas, kurās varmākas var atbraukt un saņemt konsultācijas. Centrā tiek īstenotas gan valsts, gan projektu programmas. Valsts finansētas programmas “No prettiesiskām darbībām cietušiem bērniem” ietvaros bērni pie mums atrodas 30 dienas, taču, ja ir ierosināts kriminālprocess pret personu, kas viņam ir nodarījusi pāri, tad bērnam šeit ir jāuzturas 60 dienas. Dažkārt ir tā, ka dzīvojot šeit 30 dienas, bērns sāk stāstīt lietas, kas viņam nodarītas un mēs rakstām ziņojumu policijai, bāriņtiesai, sociālajam dienestam, tiek ierosināts kriminālprocess pret varmāku un bērnam šeit sanāk uzturēties vēl 60 dienas. Otra valsts finansēta programma ir “Vardarbībā cietušām pilngadīgām personām”. Lielākoties tās ir sievietes, bet katru gadu ir apmēram divi vīrieši. Iesaistoties “Ziedot. lv” projektā, šogad mēs centrā strādājam ar trīs mērķa grupām - mēs esam pirmie no 7 valsts finansētas programmas atbalsta centriem bērniem, kas īsteno šo programmu – mums ir Latvijā izgudrota, licenzēta un uzstādīta silto smilšu kaste darbam ar bērniem un dabas vides estētikas programma. Otrā mērķa grupa ir sievietēm, kas šeit dzīvo 30 dienas ar bērniem līdz 3 gadu vecumam. Šajā programmā tiek mācīta bērna emocionālā audzināšana 10 soļu sistēmā, parādot un mācot, kā tiek veidota emocionālā saikne ar bērnu. Trešā mērķa grupa šogad ir kanisterapija (viena no zooterapijas nozarēm, kur terapeita pienākumus veic speciāli atlasīts, apmācīts un sertificēts suns), kas bērniem un arī pieaugušajiem ļoti patīk.


“Taču dzīvē nekas nav tikai balts vai tikai melns. Centrā ir daudz ciešanu, asaru, dusmu. Un ir arī cerība un ticība”.


BĒGOT NO VARDARBĪBAS

Abās ēkās kopā ir 32 vietas. Bet mēdz būt tā, ka ir jāuzņem vairāk klientu, kā paredz šī norma. Bija gadījums – ir ziema, ļoti auksti, laukos kaimiņi atrod bērnus vienus pašus, jo vecāki aizgājuši “svinēt dzīvi”. Bērni trīs dienas nebija ēduši, dzīvoja aukstumā, kad viņus atveda pie mums, viņu kāju pirkstiņiem jau bija zili nadziņi, bija bail, ka pirksti vispār atsaluši. Saprotu, ka tas ir pārkāpums, bet tajā reizē mēs neskatījāmies uz normām, mēs parūpējāmies par bērniem. Bija gadījums, kad centrā ievietoja jaunu vīrieti, kura sievai bija pēcdzemdību depresija, ar zīdaini. Viņš bija tas, kurš bērnu aprūpēja, jo sievietes blakus nebija. Nesen uzzinājām, ka pēc abu atgriešanās dzīvesvietā, zīdainis ir aizgājis bojā pēkšņā nāves sindroma dēļ. Tas, kādi pārbaudījumi cilvēkam ir jāpiedzīvo - mēs neviens pat neiedomājamies. Kamērmēs neaizejam uz slimnīcu kādu apciemot, nekad neiedomājamies, cik daudz tur ir cilvēku, kas ir slimi ar dažādām nedziedināmām kaitēm. Steigā vai nevērībā mēs aizmirstam cilvēkiem pateikt labus vārdus, kamēr viņi ir dzīvi. Bet par labo ir jārunā, kamēr cilvēki ir dzīvi. Tieši tāpat ir ar mūsu centru. No malas šķiet – kas tad tur ir, nekas “tāds” jau tur nevar būt. Taču dzīvē nekas nav tikai balts vai tikai melns. Centrā ir daudz ciešanu, asaru, dusmu. Un ir arī cerība un ticība. Mums ir jādomā par to, lai cilvēks šeit justos komfortabli, nevis, bēgot no vienas vardarbības, nonāktu citā vardarbīgā vidē. Mums ir ļoti jāsaprot, piemēram, kaut vai tas, kādus cilvēkus var likt dzīvot kopā vienā istabiņā. Pie mums ir bērni, kas cietuši no seksuālās vardarbības un neatkarīgi no viņu vecuma, viņi ir ļoti jāuzrauga.


IEMĀCĪTIES PIEŅEMT, CENSTIES PALĪDZĒT


Katru trešdienu centrā ir rehabilitācijas komandas sapulces. Mēs pārrunājam novērojumus par klientiem, konsultāciju laikā iegūto informāciju, nodarbības, klientu attieksmi, kas ir bijis, kas ir darīts un kas plānots tālāk. Ja klientam ir pozitīva attieksme pret notiekošo un augsta motivācija, tas ir resurss veiksmīgam iznākumam. Psihologi sniedz emocionālo atbalstu. Sociālie darbinieki strādā pārsvarā preventīvi – tiek rādītas un pārrunātas metodiskās filmiņas par dažādiem vardarbības veidiem, stāstīts par vardarbību, kopā izrunāti veidi ,kā cietušais var sevi pasargāt no vardarbības. Speciālisti ir apguvuši daudz un dažādas darba metodes. Citreiz bērns situāciju ģimenē idealizē, jo šādā veidā cenšas izstumt no apziņas pāri darījumu vai arī vecāki ir viņu iebiedējuši. Šeit strādājot, mums ir jāsaprot un jāpieņem, ka, lai cik slikti rīkotos bērna vecāki, viņi vienalga bērnam būs mīļi. Ir arī bērni, kuri ir tik daudz cietuši, ka viņiem jau viss ir kļuvis vienaldzīgs un iestājusies depresija. Centrā mēs dzīvojam pēc noteikta dienas režīma. Ja cilvēks ir pieradis darīt, ko grib, klaiņot visu dienu, vēlu iet gulēt un gulēt līdz pusdienlaikam, tad ir grūti iekļauties, ir pretenzijas. Mums ir celšanās, personīgās higiēnas laiks, 4 ēdienreizes, dzīvojamās istabiņas uzkopšana, konsultācijas, nodarbības un pasākumi, pastaigas, darbs virtuvē vai zaļajā zonā, gulētiešanas laiks. Daudziem klientiem ir grūti pieņemt režīmu. Ir sievietes, kas teikušas, ka pie mums ir kā cietumā, jo nevar iet smēķēt, kad ienāk prātā, bet vispirms ir jāaprūpē savi bērni. Par smēķējošajiem pusaudžiem runājot, ja bērns smēķē no 8 gadu vecuma un tagad viņam ir 14 gadi, mēs 30 dienu laikā neatmācīsim viņu smēķēt, jo mums ir citi uzdevumi. Bet mēs noteikti runāsim ar bērnu par smēķēšanas kaitīgumu, cenšamies nepieļaut smēķēšanu centra teritorijā.


UZ DARBU BRAUCU AR PRIEKU


Vienmēr esmu teikusi darbiniekiem, ka, lai cik jūtam līdzi cietušajam, jācenšas nevienu klientu neielaist sirdī. Nevienu. To ir viegli pateikt, bet mums katram ir bijis kāds bērns vai pieaugušais, kurš ir dziļi “ iekritis”sirdī. Klients to jūt, arī var “pieķerties” darbiniekam. Ir jāsaprot, ka vieni klienti aiziet prom, un citi nāk vietā. Mūs spēcina supervīzijas, kuras apmeklē mūsu speciālisti, izrunā grūtākos gadījumus, saņem konsultācijas. Kā direktorei, skatoties uz savu komandu, redzu ne tikai kolēģus, bet arī līdzcilvēkus, kas ir emocionāli stipri, kas ne


“Šeit strādājot, mums ir jāsaprot un jāpieņem, ka, lai cik slikti rīkotos bērna vecāki, viņi vienalga bērnam būs mīļi”.

tik stipri, kas nāk ar savu iniciatīvu, kas ir nogaidoši. Šeit strādājot, ir jāspēj ļoti ātri noreaģēt dažādās krīzes situācijās. Ne visi spēj izturēt emocionālo un fizisko slodzi, jo tas nav vienkārši. Ir jāiemācās darbu nenest mājās un otrādi. Manuprāt, jebkurā kolektīvā ir svarīgi, lai darbinieki ir ar humora izjūtu. Līdz šim mums ir paveicies un mēs viens otru varam draudzīgi pavilkt uz zoba, neskatoties uz amatu. Es par katru darbinieku varu pateikt kaut ko īpašu, jo, ilgākā laika posmā kopā esot, cilvēkus iepazīsti tuvāk. Piemēram, mūsu medmāsa ir “lipīgu”, darbinieku ikdienas leksikā iedzīvojušos, izteicienu meistare. Es joprojām varu teikt, ka uz darbu braucu ar prieku. Man patīk tas, ko es daru, un es pārzinu to, kas jādara un joprojām regulāri papildinu zināšanas. Mums ir ļoti laba komanda. Kā jau katrā kolektīvā, arī pie mums var gadīties domstarpības, bet viss ir izrunājams. Varbūt ne vienmēr visi vadības lēmumi darbiniekiem šķiet uzreiz pieņemami, jo cilvēkiem, tostarp arī man, ir grūti ātri pieņemt ko jaunu un kaut ko mainīt. Bet tad, kad emocijas noplok un sāc loģiski domāt,saproti, kas ir noderīgs un vajadzīgs šai iestādei. Komandas vienošanai katru gadu dodamies laivu braucienā, organizējam vai apmeklējam kādu pasākumu. Pagājušo gadu novinnējām aprūpes darbinieku sporta spēles un 10 cilvēkiem bija iespēja aizbraukt uz Briseli. Man labpatiktu, ka iedzīvotāji “Rasas pērles” sauktu nevis par krīzes, bet par atbalsta centru. Klienti, protams, šeitir krīzes situācijā, bet es esmupar to, ka uzsvars ir jāliek uz pozitīvo, jo mēs centrā sniedzam atbalstu. Nākošajā desmitgadē mēs ieejam ar jaunām idejām par centra tālāko attīstību zem sava karoga, ko iesvētīja centra atklāšanas 10. gadadienā.


Agrita Luža

Rugāju novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste

Foto: no personīgā arhīva